Cīņas sporta un Latvijas Cīņas federācijas vēsture


Rīga pieredzējusi daudzu pasaules meistaru – G. Hakenšmita, G. Lūriha, A. Aberga, A. Znamenska, T. Meiera, K. Mikuļa, K. Veilanda-Šulca, I. Romanova,
(J. Birģermeistars), J. Rozentāla, J. Leskinoviča, J. Spāres, Aleksandra un Nikolaja Lapčinsku, A. Miezīša, J. Poļa, N. Fārnasta, J. Leskinoviča, A. Zvejnieka, G. Ozoliņa, K. Vilciņa, K. Pētersona, J. Kavala, K. Kundziņa, R. Roņa, E. Bietaga, V. Kuzmina, I. Klinsona, J. Želva, A. Jansona, I. Samušonoka un daudzu citu sportistu fantastiskās cīņas.

Izplatītākie cīņas sporta veidi: grieķu romiešu cīņa (dažādos vēsturiskos posmos dēvēta arī par franču cīņu vai klasisko cīņu), brīvā cīņa, džudo, sambo u.c..

Latvijā kopš seniem laikiem lielā cieņā bija vīru spēks un cīņas spars. Pirmo reizi svešu zemju atlēti Rīgā tika redzēti 19. gs. sākumā, kad pilsētā viesojās un spēku demonstrēja tirolietis no Insbrukas Karls Rapo, kurzemnieks, kuru dēvēja par “Eiropas cirka tēvu” – Kristofa de Baha trupa Circus gymnasticus, itāļu hērakls Tobiass Kvaljardi un Jozefs Liphards ar savu grupu.

Profesionālie atlēti slavenajā Alberta Salamonska cirkā (mūsdienās Rīgas cirks), kuru atklāja 1888. gadā, pamudināja Rīgas jaunekļus pievērsties cīņas un svaru celšanas mākslai. 1889. gada nogalē vienā no cirka palīgtelpām sanāca pulciņš jaunekļu. Tie bija “vīri, kas sevī spēkus juta un vēlējās tos vēl vairāk vairot”. Tā Rīgā dzima ideja par kluba dibināšanu. 1890. gadā sāka darboties Rīgas Atlētu klubs (Rigaer Athletik-Club). Vēlāk, izveidojoties citiem stiprinieku klubiem, to dēvēja par 1.Rīgas Atlētuklubu. Par savām mājām klubu uzskatīja ne tikai vietējie vācieši, kas cienīja fizisko kultūru, bet arī latvieši, kas izcēlās ar lielu dabas spēku. Biedru vidū bija izcilais latvju atlēts – viens no stiprākajiem svaru cēlājiem pasaulē Jānis Krauze (1894-1919). Pirmie olimpisko spēļu dalībnieki 1912. gadā Stokholmā grieķu romiešu cīņā –Nikolajs Fārnasts, Jānis Polis un Aleksandrs Miezīts bija šī kluba reprezentanti.

Gadsimtu mijā izveidojās vairākas stiprinieku biedrības – Jelgavas Atlētu biedrība (1901), 2.Rīgas Atlētu klubs (1902, 2. RAK), Sporta un atlētikas klubs – „Herakls” (1906). Kādu laiku darbojās arī 3. Rīgas Atlētu klubs.
1901.gada 11.augustā Rīgā ar varietē direktora A.Neilanda gādību pirmo reizi notika sacīkstes profesionāliem cīkstoņiem par Baltijas guberņas čempiona nosaukumu. Kopā ar dažiem latviešu spēka vīriem turnīrā piedalījās arī pasaules slavenie igauņi –Georgs Lūrihs un Aleksandrs Abergs. Abi cīkstoņi bija bieži viesi profesionāļu turnīros Rīgā, Liepājā un Daugavpilī. Fenomenālā igauņu cīkstoņa – pasaules profesionāļu čempiona (1907, 1909, 1910) A. Aberga uzvaru apjūsmotāji, galvenokārt Rīgas igauņi, 1907. gadā atrada mājvietu Atlētu klubam „Aberg”. 1913.gadā nodibināja Rīgas Smagatlētikas līgu, kas iekļāvās Krievijas Smagatlētikas savienībā ar astoņām biedrībām. Atlētisko sporta veidu popularitāte un panākumi Baltijas provinču un Krievijas sacīkstēs noteica to, ka Rīga kā nozīmīgs smagatlētikas 1 centrs palika arī turpmākajos gados, kas ļāva sekmīgi startēt arī vēlāk.

Latvijas Republika 1918 - 1940
Grieķu romiešu cīņa


1921. gada 28. jūnijā notika Latvijas Smagatlētikas savienības (LSS) dibināšanas sapulce, bet tā reģistrēta 1923. gada 11. aprīlī. LSS pārzināja svarcelšanu, laušanos, boksu, tauvas vilkšanu un akmens grūšanu. Starptautiskajā organizācijā Latvijas Smagatlētikas savienību uzņēma 1921. gada 5.- 8. novembrī Helsinkos (Somijā), laikā kad notika Pasaules meistarsacīkstes grieķu romiešu cīņā un arī Starptautiskās Smagatlētikas savienības (FILA) kongress. Kongresā Latviju pārstāvēja Jānis Polis (1893 – 1953) un Rūdolfs Ronis (1897 –1970), kas bija arī šo sacensību dalībnieki. 1920. gada stiprākais cīkstonis Latvijā R. Ronis vieglajā svarā izcīnīja jaunajai Latvijas valstij pirmo lielo panākumu – pasaules meistarsacīkšu sudraba medaļu.

Pirmais lielais sporta sarīkojums – Eiropas meistarsacīkstes grieķu romiešu cīņā

1926. gadā Latvijai uzticēja rīkot pirmās Eiropas amatieru meistarsacīkstes grieķu romiešu cīņā, kurās piedalījās septiņu valstu 35 cīkstoņi. Latviju, Igauniju, Čehoslovākiju un Vāciju reprezentēja seši sportisti, Ungāriju un Zviedriju – pieci, bet Dāniju – viens dalībnieks. Latvijas valsts vienību pārstāvēja – smagajā svara kategorijā – A. Zvejnieks, pussmagajā – E. Palmbahs, vidējā – R. Ronis, vieglajā – Žanis Hercogs, pusvieglajā – P. Kopmanis, visvieglākajā – A. Melkerts. Labāko panākumu guva Rūdolfs Ronis, kas izcīnīja 4. vietu un 1.Rīgas Atlētu kluba speciālo balvu par labāko cīņas tehniku.

1936. gadā Rīga no Berlīnes sagaidīja savu pirmo Olimpiskā sudraba medaļas ieguvēju pussmagā svara kategorijā Edvīnu Bietagu (1908 – 1983).

Ievērojamākie sasniegumi Latvijā no 1918. gada līdz 1940. gadam.

Jānis Polis Latvijas meistars smagajā svarā (1920-25). Krievijas meistars (1913), 1. vieta – I Krievijas olimpiādē (Kijeva, 1913), 2. vieta – II Krievijas olimpiādē (Rīga,1914), Baltijas guberņas meistars (1912, 13). Startēja V Olimpiādes spēles (Stokholma, 1912); 5./7. vieta VIII Olimpiādes spēlēs (Parīze, 1924). 1926. gadā beidza amatiera gaitas un pārgāja profesionālajā cīņas sportā – Eiropas meistars (1926). Rūdolfs Ronis (2. vieta pasaules meistarsacīkstēs, 1921; 4. vieta VIII olimpiādes spēlēs, Parīze, 1924),

Jānis Kavals (3. vieta Eiropas meistarsacīkstes, 1931),

Alberts Zvejnieks (3. vieta Eiropas meistarsacīkstēs 1934, 1935),

Edvīns Bietags (l.vieta Eiropas meistarsacīkstēs, 1934; 2. vieta XI olimpiādes spēlēs),

Georgs Ozoliņš (2. vieta Eiropas meistarsacīkstēs, 1938),

Krišjānis Kundziņš (5. vieta XI olimpiādes spēlēs, 1936).


Pēc Otrā pasaules kara

Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikā labākos panākumus guva A. Āboliņš (Vissavienības arodbiedrību un PSRS čempions 1945, 3. vieta PSRS meistarsacīkstēs, 1947) un Kristaps Brigmanis (3. v. PSRS meistarsacīkstēs, 1947, 1951).

Latvijas cīkstoņu panākumi grieķu romiešu nebija tik iespaidīgi. Augstākās virsotnes – Viktora Kuzmina 1975.g. Eiropas vicečempiona tituls, kā arī A.Āboliņa ( 1945.g.) un I.Klintsona ( 1971.,1973. un 1974.g.) PSRS čempiona tituli.

Brīvās cīņas pirmie atklājēji Latvijā


Brīvās cīņas stils izveidojās Šveicē un Ziemeļamerikā. Olimpisko spēlēs kā demonstrējumu iekļāva 1904. gadā St. Luisā, bet olimpiskajā programmā –
1908.gadā.

1930. gadā Rīgā reģistrēja biedrību „Latvijas profesionālo atlētu apvienība”. Profesionāļu vidū izcilākā personība bija latviešu atlēts Jānis Leskinovičs (1892- 1959) – četrkārtējs Eiropas meistars (1923, Ķelne, Prāga 1929, 1930 un Rīga, 1931), divkārtējs pasaules čempions profesionāļu vidū (Madride, 1923 un Riodežaneiro,1924), H. Eberlesa kausa un Dortmundas kausa īpašnieks (1928), Ščecinas un Hamburgas turņīru uzvarētājs (1932). Cīnījās neizšķirti ar pasaules meistaru Ivanu Podubniju (Dortmunda, 1924).

Pēc Eiropas nāca Amerika, kas jau divdesmito gadu sākumā bija kļuvusi par profesionālo cīkstoņu Meku. J.Lesknovičs cīnījās Buenosairesā, Sanpaulo,
Riodežaneiro un Ņujorkā. Amerikā tika iepazīta un izstudēta sarežģītā brīvā cīņa, kas bija populārāka par grieķu romiešu cīņu, jo klasiskās sengrieķu Ellādes vērtības aizstāja ar jauniem modernākiem cīņas paņēmieniem un spraigumu.

Latvijā 20. gs. divdesmito gadu beigās brīvo cīņu apguva un popularizēja Alberts Zvejnieks (1902 – 1987) un Kārlis Pētersons (1903 – 1980). 1928. gadā pirmo reizi brīvās cīņas paņēmienus demonstrēja abi minētie cīkstoņi. A.Zvejnieks bija seškārtējs Latvijas meistars smagā svara kategorijā (1926-1929,
1932, 1933). Piecu Eiropas meistarsacīkšu dalībnieks – 5. vieta – Rīgā (1926), Dortmundā (1929), Prāgā (1931), divas bronzas medaļas Romā (1934) un
Kopenhāgenā (1935). IX Olimpiādes spēļu dalībnieks Amsterdamā (1928) un XI Olimpiādes spēlēs Berlīnē (1936).

Starpkaru Latvijā tomēr brīvā cīņa tā īsti neiedzīvojās.

Pēc Otrā pasaules kara, kad Baltijas valstis tika iekļautas Padomju Savienības sastāvā, Latvijas sportisti 1947. gadā pirmo reizi piedalījās PSRS meistarsacīkstēs brīvajā cīņā. Bet 1952. gadā notika pirmās Latvijas PSR meistarsacīkstes. PSRS tautu III spartakiādē (1963) J. Jēkabsons izcīnīja 3. vietu. 1964. gadā Latvijā ar brīvo cīņu nodarbojās aptuveni 1500 sportistu. Viņu vidū 16 PSRS Sporta meistari.

Cīņas sports pēc Latvijas neatkarības atgūšanas...

Latvijas Cīņas federācija dibināta 1998.gadā. Federācija apvieno grieķu romiešu cīņu, brīvo cīņu (vīriešiem un sievietēm) un jostu cīņu.
2003. gadā maija sākumā Rīgā, Ķīpsalas izstāžu hallē pirmo reizi notika Eiropas čempionāts brīvajā cīņā. Latvijas pretendenti šim startam – Salvis Pudovs, Jānis Leišavnieks, Jurijs Janovičs, Igors Samušonoks un Kristīne Odriņa.

Pēc neatkarības atgūšanas pirmais Latvijas Republikas čempionāts notika 1992. gada 31. maijā Rīgā.

Latvijas čempions un trīs Eiropas čempionātu dalībnieks (1992, 1995, 1996) daugavpilietis Eduards Žukovs brīvās cīņas olimpiskajā turnīrā svaru kategorijā līdz 62 kg izcīnīja 11./12. vietu (Barselona, 1992).

Divi Latvijas grieķu romiešu cīkstoņi piedalījās olimpiskajās spēlēs: Aigars Jansons
6. vieta (Eiropas čempionāts, 1996), 9. vieta (Atlantā, 1996); 18. vieta Igors Kostins (Atēnās, 2004)

Pēc neatkarības atgūšanas Latvija katrās olimpiskajās spēlēs pārstāvēta ar vienu cīkstoni. Brīvās cīņas turnīrā 1992.gadā Barselonā piedalījās Eduards Žukovs (11./12.vieta), 2000.gadā Sidnejā – Igors Samušonoks (11. vieta). Grieķu romiešu cīņā 1996.gadā Atlantā startēja Aigars Jansons (9.vieta), 2004.gadā Atēnās – Igors Kostins (18. vieta).

Pārrāvums iznāca pirms četriem gadiem Pekinā, lai gan bija vairāki nopietni pretendenti. Toreiz mazliet pietrūka, bet Londonā cīkstoņi atkal ir ierindā.
Latviju Londonā – 2012. gadā pārstāvēja divi cīkstoņi – Anastasija Grigorjeva (9. vieta) un Armands Zvirbulis (10. vieta).

Materiāls sagatavots: 2016. gada 23. februārī
Autore: Rita Apine (Latvijas Sporta muzeja vadošā pētniece)